AIZEKS AZIMOVS

PAŠI dievi

RIGA «ZINĀTNE» 1979

I. PRET STULBUMU…

—  Veltīgi! — Lemonts asi sacīja. — Es nekā nepanācu.

Viņam bija drūma sejas izteiksme, kas labi sa­derējās ar dziļi iegrimušajām acīm un garo, maz­liet asimetrisko zodu. Arī visgaišākajos dzīves brī­žos viņš izskatījās sadrūmis, un patlaban brīdis nebija nekāds gaišais. Lemonta otrā oficiālā vi­zīte pie Helama bija izvērtusies par vēl lielāku fiasko nekā pirmā,

—   Nekļūstiet melodramatisks, — Mairons Bro- novskis miermīlīgi bilda. — Jūs jau neko arī ne­gaidījāt. Pats man teicāt. — Viņš meta gaisā ze­mesriekstus un uzķēra tos ar savu biezlūpu muti, ne reizi nekļūdoties. Viņš nebija pārāk garš un arī ne pārāk tievs.

—   Tāpēc man nav vieglāk. Bet jums taisnība, tas nav svarīgi. Es varu iet citu ceļu un esmu no­lēmis iet, turklāt — es paļaujos uz jums. Ja tikai jūs varētu atšifrēt…

—   Neturpiniet, Pīt! Es to visu esmu jau dzirdē­jis. Vienīgais, kas man jāizdara, — jāatšifrē ne- humanoīdu intelekta domāšanas veids.

—   Tas ir augstāks nekā cilvēka intelekts. Šie radījumi no Paraunivcrsa mēģina panākt, lai vi­ņus saprastu.

—   Var jau būt, — Bronovskis nopūtās. — Bet viņi mēģina to darīt ar mana intelekta starpnie­cību, kurš, kā es dažbrīd domāju, ir augstāks nekā cilvēkiem, taču nedaudz.



1 из 383